bdcc

Biedrības “BDCC” biedri un atbalstītāji 2016.gada 26.oktobrī tikās ar Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieku, Būvniecības un mājokļu departamenta direktoru Edmundu Valanti.

Tikšanās mērķis – priekšlikumi iespējamiem risinājumiem dažādām būvniecības jomas problēmām.

Piedalījās: Agrita Lūse, Gunita Jansone, Mārtiņš Studers, Sergejs Frolovs, Kristaps Grīniņš, Igors Šenbergs, Ainārs Leitēns.

Mārtiņš Studers, LBPA (Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācija) pārstāvis norādīja, ka pēc jaunā Būvniecības likuma stāšanās spēkā valda vispārēja neizpratne – kas ir projektēšana? Kāds ir likumdošanas ietvars šai būvniecības procesa stadijai? Iepriekšējā likumā bija norādes par projekta sadaļām un atbildību, toties jaunajā likumā ir konkretizēts tikai tas, kādā veidā jāveic ekspertīzes. LBPA (http://lbpa.lv/2016/10/buvkonstrukciju-projektesanas-stadijas/) esam izstrādājuši būvkonstrukciju projektēšanas stadiju shēmu (saskaņā ar LBPA profesionālo standartu – http://lbpa.lv/2015/12/lbpa-profesionala-standarta-jaunaka-2015-gada-redakcija/), kuru LBPA vēlētos saskaņot ar EM un pārliecināties, ka pareizi izpratuši likumdošanas ietvaru un katrā projektēšanas stadijā darāmos darbus. Ja shēma atbilst likumdošanas ietvaram, to varētu publicēt vispārējai būvnozares informēšanai Ekonomikas ministrijas mājas lapā. Būvprojektam ir jābūt sadalītam atsevišķās projektēšanas stadijās, lai būvniecības procesa dalībniekiem būtu skaidrs, cik lielā apjomā un kas katrā projektēšanas stadijā tiek izprojektēts. Reizēm liela objekta gadījumā tiek saprasts, ka jāuzprojektē visa ēka un pēc tam jāveic projekta ekspertīze, pēc kuras iespējams sākt būvniecību. Ja ēkai ir vairāk kā 3 stāvi, šādā veidā veikt darbības nav racionāli, jo būvniecības laikā nereti ir nepieciešams veikt izmaiņas projektā. Svarīgi, protams, ir veikt aprēķinus visai ēkai, bet projekta detalizāciju racionāli ir veikt atsevišķi pa kārtām – nulles ciklam, karkasam, stāviem, jumtam. Šādā gadījumā arī projekta ekspertīzi varētu veikt atsevišķi pa kārtām – vispārējiem aprēķiniem, nulles ciklam, utt., paralēli būvējot to sadaļu, kurai ekspertīze veikta. 

Sergejs Frolovs, “Būvuzraugi LV” atzīmēja, ka viens no priekšlikumiem ir veidot noteikumus, kas reglamentētu būvniecības procesa kvalitāti kopumā, sākot no ieceres un noslēdzot ar objekta ekspluatāciju.

Šobrīd būvniecības tirgū ir vērojama situācija, kad katrai būvniecības stadijai ir savas atbildīgas personas, kur katrs cīnās par savām pozīcijām, bet ne par kopēju rezultātu. Būvlaukumā svarīgi ir noteikt būvniecības dalībnieku praktiskās atbildības robežas un ir jāsaprot, ka būvniekam nav jālabo būvprojekta kļūdas, būvuzraugam nav jākompensē projekta vadības trūkumus, pasūtītājam nav jābūvē.

Vērojot šādu situāciju katra otrā objektā, jāsecina, ka būvniecības tirgū nav skaidrības par kvalitatīvo procesu un nav izveidoti pietiekoši noteikti robežkontroles punkti, kas izslēgtu šādu situāciju rašanās būvdarbu izpildes laikā.

Uzskatu, ka likumam ir jābūt tādam, lai to būtu vienkāršāk izpildīt, nekā neizpildīt. Piemēram, šobrīd viens no būvprocesa robežkontroles punktiem ir būvprojekta ekspertīze, tātad negatīvo rezultātu gadījumā ar likumu varētu būt noteiktas reālas praktiskās sankcijas – ja projekts saņem negatīvu ekspertīzes atzinumu, pasūtītājs varētu būt sodīts ar aizliegumu saņemt būvniecības atļauju uz 2 gadiem, ko viņam būtu jāvelta kvalitatīva būvprojekta sagatavošanai.

Šāda veida ierobežojumi varēs dabīga veidā atveseļot situāciju projektēšanas stadijā. Zinot šādus nosacījumus, pasūtītājam būs neizdevīgi ekonomēt uz kvalitatīva projekta sagatavošanas  – pasūtītājs vairs nemēģinās izvēlēties projektētāju ar šaubīgo reputāciju, “iespiest” projektēšanas procesu neadekvāti īsos termiņos, projektētāji nemēģinās ekonomēt uz kvalitatīvas primsizpētes un nekvalificēta darba spēka, utt. Izmaiņas ļaus uzlabot situāciju tirgū un nepieļaut, lai jau pašā procesa sākumā nepamatotu tiktu ģenerētas problēmsituācijas, kurām piemīt sniega bumbas efekts.

Otrs priekšlikums ietvēra ideju par vienotu kontroles procesa īstenošanu, kas izplātīts ārvalstīs, tā saucamo inženiertehnisko inženiringu.

Šī brīža būvniecības nozares stāvoklis ir ļoti disbalansēts, kā rezultāta pieprasa no pasūtītāja viendabīgi kvalitatīvu un regulāro kvalitātes kontroli visa būvprocesa laikā.

Faktiski notiek pretējais,  pasūtītāji nodarbojas ar būvprocesa ieviešanu un kontroli savu resursu un sapratnes robežās, kam bieži trūkst speciālas zināšanas, vai pieredzes un ar esošām problēmām un neatrisinātiem jautājumiem procesu nodot tālāk būvlaukumā realizācijai. Tādā veidā, jau pašā procesa sākumā nepamatoti tiek ģenerētas problēmsituācijas, kurām piemīt sniega bumbas efekts, kas rezultātā atspoguļojas būvobjekta izmaksās, termiņos un kvalitātē.

Par spilgto piemēru var minēt projektēšanas uzdevuma kvalitāti, to ar ko sākas visi strīdi par projektēšanas darbu izpildi, būvprojekta apjomu un kvalitāti. Praksē projektēšanas uzdevums nereti ir veidots uz vienas A4 lapas un ietver nekonkrētus saimnieciskos uzstādījumus, kas neko neizsaka projektētājam un nedefinē paredzamos objekta būvniecības un ekspluatācijas indikācijas. Rezultāta līdz Objektam tiek projekts, kas formāli atbilst pasūtītāja izvirzītām prasībām, bet absolūti nepietiekošs darbam būvlaukumā un tad sākas projekta labošana un pilnveidošana autoruzraudzības kārtība.

Ņemot vērā augstākminēto, uzskatu, ka 3.grupas ēkām būtu lietderīgi ar likumu noteikt nepieciešamību piesaistīt inženierkonsultantu (jeb inženiringa pakalpojumu sniedzēju), jau pie projektēšanas uzdevuma sagatavošanas etapa. Tas uzlabos projekta realizācijas radītājus, sakārtos attiecības starp būvprocesa dalībniekiem un mazinās visu būvprocesa iesaistīto pušu riskus.

Kristaps Grīniņš, “Ostas celtnieks” pievērsa uzmanību sliktajai projektu kvalitātei – projektētāji imitē darbu, jo pasūtītāji pieļauj, ka ar zemākās cenas principu izvēlētais projektētājs faktiski nespēj sagatavot kvalitatīvu būvprojektu, bet no būvnieka tiek pieprasīts labs gala produkts. Līdz ar to būvniecības process ir saistīts ar būvprojekta neprecizitāšu un nepilnību novēršanu un papildus darbiem. Attiecīgi ar pasūtītājiemrodas diskusijas par veicamo darbu apjomiem un izmaksām. Viens no ierosinājumiem ir padarīt stingrāku projektētāju sertificēšanas procesu, kā arī prakses uzraudzību. Tas nozīmētu ne tikai sertifikātu izsniegšanu, bet arī reālu projektētāju darba kvalitātes kontroli. Un iespēju par pārkāpumiem atņemt sertifikātu. Tikpat labi var izmantot apdrošināšanas iespējas un nosacījumos paredzēt, ka projektētājs apdrošina savu darbību ne tikai projektēšanas darbu apjomam, bet visa būvniecības procesa apjomam.

Būvniecības procesu nevajadzīgi kavē arī ilgais izmaiņu saskaņošanas termiņš, pat nelieliem projektiem sīkas izmaiņas tiek saskaņotas pusgada garumā. Šāda situācija rakturīga daudzās Latvijas būvvaldēs.