Visi viedokļi

Latvijas būvniecības nozares attīstības stratēģija un standarti 0

Latvijas būvniecības nozares attīstības stratēģija 2017.‒2024. gadam1 (stratēģija), ko cita starpā Ekonomikas ministrija izstrādāja kopā ar Latvijas Būvniecības padomes pārstāvjiem, ir noteikusi būvniecības nozares attīstības vīziju, mērķus, stratēģiskās attīstības mērķu karti, rīcības virzienus un atbildību par stratēģijas īstenošanu.

Atbildību par stratēģijas īstenošanu uzņemas Ekonomikas ministrija (EM) un Latvijas Būvniecības padome. Patiesībā var apgalvot pretējo: atbildību par stratēģiju neviens īsti nav uzņēmies, jo publiski nav atrodams, kas tad būs tā atbildība, ko, neizpildot jebkuru no stratēģijas punktiem, uzņemsies kāds no tās sastādītājiem. Manā ieskatā, normāli būtu, ja EM darbinieki, kuri piedalījās šīs stratēģijas tapšanā, uzrakstītu, ka iesniegs atlūgumu, ja kaut viens punkts netiks sasniegts un/vai izpildīts, un nekad vairs nestrādās valsts pārvaldē. Latvijas Būvniecības padomes sastāvs tiek veidots no sabiedriskajām organizācijām. Būtu lietderīgi, ja šo organizāciju pārstāvji un/vai vadība arīdzan publiski vai vismaz savu organizāciju biedru priekšā apņemtos pamest savus amatus un tālākajos gados vienkārši pārstāvēt savas organizācijas biedra statusā. Starp citu, stratēģijā kā viens no efektīviem procesiem tiek uzskatīts Būvniecības padomes attīstības modelis (sastāvs, pilnvaras, finansējums).

Šo rakstu neveidoju ar aicinājumu kādam rakstveidā uzņemties atbildību par stratēģiju. Es zinu, ka vairākums stratēģijas autoru cenšas aizstāvēt sevis pārstāvētās apakšnozares intereses, taču reizē tas arī bojā minētās padomes darbu – esmu pārliecināts, ka padomē ir daudz tādu lēmumu, kas netiek pieņemti vienbalsīgi, bet ar vienkāršu vairākumu.

Raksta mērķis ir atsvaidzināt lasītāju atmiņā dažas fundamentālas atziņas un pat faktus, par kuriem, šķiet, stratēģijā ir aizmirsts.

Pirmais fakts ir, ka Latvijā pastāv un palēnām savu darbību veic Latvijas Valsts standarta 57. komisija “Tipveida līgumi būvniecībā”, kuras sastāvā ir arī raksta autors. Minētās komisijas uzdevums ir visai vienkāršs – līgumiskās attiecības nozarē padarīt skaidras, saprotamas un visiem vienlīdzīgas. Komisija savā darbā ievēro Standartizācijas likumu un apstiprināto nolikumu. Jāmin, ka minētā likuma 2. pants nosaka: “Standartizācija ir darbību kopums, kuru mērķis ir noteikt vispārīgus un daudzkārt piemērojamus principus esošo vai perspektīvo uzdevumu risināšanai un tādējādi radīt nosacījumus optimālai sakārtotībai noteiktā jomā.”

Būvniecības procesā optimāla sakārtotība, autora ieskatā, sākas ar pasūtītāja domu un beidzas ar brīdi, kad ēka tiek nojaukta pēc daudziem desmitiem gadu. Taču, abstrahējoties no apsaimniekošanas (kas līdz galam nav pareizi) un nojaukšanas, svarīgs ir sākums, t.i., brīdis, kad ideja pārtop būvniecības projektā, tāpat svarīgs ir būvniecības process, kas ir optimāli sakārtots ne tikai starp pasūtītāju un galveno būvnieku, kurš piedalās publiskajā iepirkumā, ‒ ne mazāk svarīgas ir attiecības visās tālākajās tiesiskajās un saimnieciskajās attiecībās ar katru subjektu, kurš piedalās būvniecības procesā.

Patiesībā Latvijas Valsts standarta 57. komisija “Tipveida līgumi būvniecībā” ir radīta tieši šāda mērķa sasniegšanai. Līdzšinējā darbā ir konstatēts, ka lietderīgi būtu izstrādāt šādus standartus:

  • prLVS 701 Vispārīgie līguma nosacījumi arhitektūras un inženiertehniskajiem pakalpojumiem;
  • prLVS 702 Vispārīgie līguma nosacījumi būvdarbiem;
  • prLVS 703 Vispārīgie līguma nosacījumi vienkāršotajiem būvdarbiem;
  • prLVS 704 Vispārīgie līguma nosacījumi apvienotajai projektēšanai un būvdarbiem;
  • prLVS 706 Vispārīgie līguma nosacījumi būvuzraudzības pakalpojumiem;
  • prLVS 707 Vispārīgie līguma nosacījumi būvekspertīzes pakalpojumiem;
  • prLVS 709 Vispārīgie līguma nosacījumi būvizstrādājumu piegādei;
  • prLVS 712 Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem būvdarbos;
  • prLVS 713 Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem vienkāršotajos būvdarbos;
  • prLVS 714 Vispārīgie līguma nosacījumi ar apakšuzņēmējiem apvienotajā projektēšanā un būvdarbos.

No minētā saraksta secināms, ka komisija ir apzinājusi faktiskās saiknes starp būvniecības procesa dalībniekiem būvniecības procesā. Kā jau autors minēja iepriekšējā rakstā par būvniecības standartiem2, darbā par paraugu tiek izmantoti Norvēģijā esošie standarti. Domājams, ne Norvēģija kā valsts, ne arī tās sasniegumi, tajā skaitā būvniecības nozarē, komentārus neprasa, lai varētu atzīt, ka tas ir labs piemērs, uz ko tiekties un arīdzan apsteigt.

Komisija savā darbā pieturas pie spēkā esoša Latvijas Valsts standarta LVS EN 16310:2013 “Inženiertehniskie pakalpojumi. Ēku, infrastruktūras un rūpniecisko iekārtu inženiertehnisko pakalpojumu aprakstošā terminoloģija”3. Minētā standarta terminoloģija ir svarīga arī autora vadītās komisijas darbā, un tas liecina, ka komisija savā darbā cenšas apzināt, ievērot jau spēkā esošās normas, kā arī neizdomāt jaunu divriteni vietā, kur tas nav nepieciešams. Līdz ar minēto standartu komisijas darbā tiek izmantotas ISO 6707 “Ēkas un inženierbūves” vārdnīcas, tajā skaitā 2. daļa Līgumu terminoloģija, lai iekļautos starptautiski pieņemtās un atzītās terminoloģijas robežās. Jāmin, ka minētā darba veikšanai būtisku ieguldījumu sniedza arhitekts Viktors Valgums, kuram pateicoties komisijas locekļiem ir pieejams minēto standartu kvalitatīvs tulkojums un procesu apraksts.

Citiem vārdiem, lai arī komisija no tās dibināšanas brīža nav sasniegusi vērā būtisku izrāvienu standartu apstiprināšanā, tā ir spējusi noteikt virzienus un vienoties par izmantojamo terminoloģiju, kā arī veikusi daudzus standartu tulkojumus no angļu valodas.

Papildus jāmin, ka komisijas darba būtiska iezīme ir konsensus ievērošana, kas nozīmē, ka lēmums tiek pieņemts gandrīz pilnīgā vienprātībā, bez nopietnām kādas puses iebildēm. Lai minētais neizklausītos svarīgi tikai vārdos, autors vēlas minēt, ka komisijas locekļu vidū ir pārstāvētas daudzas sabiedriskās organizācijas, valsts kapitālsabiedrības (piemēram, VNĪ, Latvenergo), valsts pārvaldes iestādes, un tas nozīmē, ka komisijas sastāvu, tā intelektuālo potenciālu un nozīmi būvniecības nozarei nebūt nevar uzskatīt par zemāku kā, piemēram, Latvijas Būvniecības padomes potenciālu.

Viens no stratēģijā minētajiem efektīviem būvniecības procesiem ir būvniecības tipveida līgumi publiskajos iepirkumos (skat. piektais punkts, lapaspuse Nr. 13). Tas ir pareizs virziens kaut vai tikai tāpēc, ka valsts un pašvaldības uzņēmumi spētu krietni samazināt algoto juristu un advokātu skaitu, bet Iepirkumu uzraudzības birojs varētu standartizēt strīdu izskatīšanas kārtību. Bet ir absolūti skaidrs, ka ne EM, ne Latvijas Būvniecības padome nav padomājusi tālāk, jo no stratēģijas var secināt – ja tiks standartizētas attiecības starp publisko pasūtītāju (valsts vai pašvaldība) un ģenerāluzņēmēju (nav svarīgi, vai tas ir būvprojekta autors, galvenais celtnieks, būvuzraugs vai autoruzraugs), tad viss būs kārtībā un nozare no tā brīža kļūs efektīva. Patiesībā nozare no tā nekļūs efektīva. Labākajā gadījumā var runāt tikai un vienīgi par vienām attiecībām būvniecības procesa ķēdē.

Tomēr šobrīd ir vērojams, ka starp Latvijas Valsts standarta 57. komisiju “Tipveida līgumi būvniecībā” un stratēģijas realizētājiem pastāv būtiska plaisa, ja runa ir par savstarpējo informācijas apmaiņu. Patiesībā vēl vairāk. Daži no Latvijas Būvniecības padomes biedriem (lasi ‒ stratēģijas autoriem) ir arīdzan Latvijas Valsts standarta 57. komisijas “Tipveida līgumi būvniecībā” biedri. Autoram ir grūti iztēloties, kāds varēja būt būtiskais iemesls, lai autora vadītās komisijas pārstāvi nepaaicinātu pie stratēģijas izstrādes vismaz attiecībā uz dažiem punktiem. Sāksim ar nozares attīstības aktivitātēm, kas minētas stratēģijā un kas ir svarīgas arīdzan autora vadītās komisijas darbā.

  1. Jāievieš būvniecības tipveida līgumi publiskajos iepirkumos– pat ja stratēģijas autori izstrādā kaut ko unikāli atšķirīgu un labāku par jebkuru līgumu pasaulē, stratēģijas autori neatrisina dažas citas lietas: nerada pēctecību līgumiskajās attiecībās starp galveno būvnieku un tā apakšuzņēmējiem. Tādā veidā tiek atrisināta aisberga redzamā daļa, bet vairākums problēmu nozarē netiek risinātas. Autora vadītā komisija rada gan standartus, kas varētu atbilst un noderēt publisko iepirkumu prasībām, gan arī rada sistēmu tālākajām attiecībām, kas būvniecības procesā notiek pēc iepirkuma līguma slēgšanas. Autora ieskatā, abi minētie argumenti ir tādi, kas, pastāvot loģikai un vēlmei radīt pēctecību, būtu jāņem vērā stratēģijas autoru pulkam. Sekojoši šobrīd nerastos situācija, ka vienu un to pašu darbu veic divi veidojumi: stratēģijas autori un Latvijas Valsts standarta 57. komisija “Tipveida līgumi būvniecībā”.
  2. Jāpilnveido būvniecības nozares regulējums, nosakot precīzu pušu atbildību, pilnveidojot apdrošināšanas sistēmu utt.– jāmin, ka autors savos rakstos, kas iepriekš publicēti žurnālā “Latvijas Būvniecība”, ir visai precīzi aprakstījis minētās problēmas un piedāvājis daudzus risinājumus. Autoram gribētos atsaukties uz savu darba pieredzi.

Norvēģijas standartos, kurus autora vadītā komisija šobrīd izmanto darbam, ir piedāvāts minēto problēmu risinājums. Turklāt tas ne tikai ir piedāvāts, bet to faktiski izmanto visa Norvēģijas būvniecības nozare, tajā skaitā bankas un apdrošināšanas sektors. Piemēram, apdrošināšana – ir pilnībā iespējams apdrošināt arīdzan pasūtītāja, citu partneru (tajā skaitā ģenerāluzņēmēja) saistības. Turklāt, kas ir efektīvi, apdrošināšanas kompānijas izvērtē pasūtītāja (arīdzan ģenerāluzņēmēja) spēju segt savas saistības, un tas nodrošina iespēju, piemēram, apakšuzņēmējam izvairīties no divām muļķībām, kas pastāv Latvijā: ģenerāluzņēmēja finansēšanu no saviem apgrozāmajiem līdzekļiem un būtiska riska, ka nauda par paveikto darbu un iegādātajiem materiāliem netiks saņemta laikā. Starp citu, autors vēlas dalīties ar savu līdzšinējo pieredzi darbā ar būvniekiem, kuri sevi pozicionē kā tirgus līderus (runa par dažiem pirmā desmitnieka dalībniekiem) un piedalās vai visos lielākajos valsts iepirkumos. Patiesībā vismaz daži tā sauktie lielie būvnieki nevar apdrošināt savas saistības pret apakšuzņēmējiem un piegādātājiem. Turklāt Latvijā debitora parādus apdrošināt ir visai sarežģīti, bet autora minētajos gadījumos problēmu identificējušas starptautiskas apdrošināšanas kompānijas, neizsniedzot minētā riska apdrošināšanu vai vienkārši to anulējot. Sekojoši tagad rodas jautājums: vai tikai un vienīgi standarta esamība publiskajos iepirkumos būs tā, kas atrisinās visas problēmas būvniecības nozarē? Atbilde pilnīgi noteikti ir ‒ nē!

Attiecībā uz precīzu pušu atbildību ‒ autoram grūti iztēloties un atrast tiesību sistēmā labāku principu par šo: atbildības sadalījums atbilst funkciju sadalījumam līgumā “Jūsu funkcija – Jūsu atbildība!”. Starp citu, šāds princips ieviests Norvēģijas standartos.

  1. Jāpilnveido būvniecības attīstītāju, projektēšanas un būvdarbu izpildes apdrošināšanas sistēma– autors līdz ar otrajā punktā attiecībā uz apdrošināšanu minēto vēlas piebilst, ka apdrošināšanā būtu jāievieš paritāte un apdrošināšanas sistēma jāveido uz paritātes pamata, t.i., uz pušu vienlīdzības pamata. Proti, ja reiz pasūtītājs un/vai ģenerāluzņēmējs visiem var prasīt apdrošināt jebkuru darbību līguma ietvaros, kas padara šos pašus subjektus par neaizskaramiem? Kāpēc uzņēmējs, kurš būvniecības procesa ķēdē ir trešais vai ceturtais, nevar lūgt izsniegt viņam pasūtītāja vai ģenerāluzņēmēja izsniegtu apdrošināšanas polisi par saistību izpildi? Tas taču ir skaidrs un visā civilizētā pasaulē arīdzan atzīts finanšu risks. Kāpēc būvuzņēmējiem ir, piemēram, jātiesājas ar nevienam nezināmu investoru, piemēram, no tuvējām kaimiņu valstīm? Vai tad valsts ekonomikai, nodokļu iekasētājiem, nozarei kopumā un pašiem uzņēmējiem nebūtu drošāk, ja viņi zinātu, ka viņu debitoru prasījumi ir apdrošināti pret darījuma partnera un/vai pasūtītāja patvaļu? Starp citu, arīdzan pasūtītāji nevarētu izpausties ar nesodāmu tiesisko nihilismu, paziņojot, ka samaksās par paveikto darbu tad, kad būvnieks uzvarēs tiesā; vai paziņojot, ka darbus nepieņemšot, un izbeidzot līgumu, darbus turpinot pašu spēkiem, bet tajā pašā laikā tos pašus nepieņemtos darbus pasludinot par paveiktiem un nododot ēku ekspluatācijā!

Latvijā vēl populārs ir mehānisms, ko izmanto ģenerāluzņēmēji – mēs maksāsim par darbu tad, kad mums samaksās pasūtītājs. Te ir tikai divi jautājumi: vai tiešām mazajiem būvuzņēmējiem, ražotājiem, amatniekiem utt. būtu jāsubsidē lielie un varenie ģenerāluzņēmēji? Un otrs jautājums: vai nav absurdi, ka apakšuzņēmējs ir atkarīgs uzreiz no diviem riskiem: pasūtītāja un ģenerāluzņēmēja godaprāta? Nereti tas rezultējas absolūti vienkāršā risinājumā: nauda par darbu netiek samaksāta; naudu nesaņēmušais būvnieks nevar samaksāt nodokļus; valsts cita starpā tālāk par kavējuma naudu uzrēķinu problēmā neiedziļinās, un faktiski mēs nozarē kopumā nodarbojamies ar to, ka pilnveidojam  maksātnespējas sistēmu.

Lai pilnveidotu apdrošināšanas sistēmu, tas jādara nevis EM vai Latvijas Būvniecības padomei stratēģijas ietvaros, vai kādai atsevišķai nozari pārstāvošai biedrībai. Tas jādara apdrošinātājiem. Atgādinu, ka ārvalstu apdrošināšanas kompānijas minētos riskus apdrošina, taču tas mūsu tā sauktos ģenerāluzņēmējus (ne visus) padara par visai nespējīgiem subjektiem savu saistību izpildes garantēšanā.

  1. Jāievieš pirmstiesas strīdu izskatīšanas kārtība un institūcija, jāpilnveido tiesu darbība– autora ieskatā, jāievieš četri strīdu risināšanas posmi un jānosaka viens strīda koordinators, ar ko uzraugs saprot vienu institūciju, kura nevar piedalīties strīda risināšanā, bet var veikt visu pastāvošo strīdu uzraudzību, analīzi un tādā veidā pilnveidot nozari nākotnē. Tātad runa ir par četrām strīda risināšanas stadijām: 1) strīda risināšana pārrunu ceļā; 2) mediācija; 3) pagaidu risinājums strīdiem; 4) strīda risināšana tiesā.

Autora ieskatā, ļoti mazs skaits strīdu nonāks līdz tiesvedībām, ja valsts pārvalde un stratēģijas autori spēs pieņemt, ka nav nekā labāka kā būvniecības kontroles procesu nodošana apdrošinātāju uzraudzībā un pašas nozares izstrādātu standartu atbalstīšana. Civilizētās un bagātās valstīs tas ir absolūti pašsaprotams nozares sakārtošanas mehānisms. Kāpēc?

Autora ieskatā, atbilde slēpjas tikai dažos aspektos. Pirmais – atšķirības starp standartiem un likumu aktiem4, ko lieliski ilustrējis Latvijas Valsts standarta vadītājs Ingars Pilmanis.

Standartu un likumu aktu atšķirības
Standarti Normatīvie akti
ieteicoši saistoši
brīvprātīgi obligāti
pieejami par maksu brīvi pieejami
radīti visu ieinteresēto pušu kopējas vienošanās rezultātā valsts interesēs rada valsts institūcijas
pamatojas uz zinātnes, tehnoloģijas un pieredzes konsolidētiem rezultātiem nosaka tehniskas prasības
tiek regulāri pārskatīti (~5 gados) tiek laboti pēc nepieciešamības
apstiprina atzīta standartizācijas institūcija pieņem likumdošanas institūcijas

Otrs aspekts. Valstīs, kurās valsts pārvalde no viszinošas ir kļuvusi par spējīgu uzticēties nozarei un tās vēlmēm pašregulēties, valsts pārvalde ir piekritusi šādiem noteikumiem:

  • normatīvo aktu vietā tiek izmantoti standarta līgumi;
  • būvniecības nozares pārstāvji savā starpā apstiprina dokumentu projektus un tajos ietveramo saturu;
  • normatīvajos aktos nedefinētas vai neskaidri, plaši interpretējamas normas tiek iekļautas un precizētas standartos;
  • lielākā daļa standarta dokumentu un uz to bāzes veidotā prakse tiek interpretēta tiesību teorijā un tiesu praksē (lūk, iemesls, kāpēc nepieciešams strīdu koordinators, kuram būtu jāziņo par visiem strīdiem nozarē);
  • atbildības sadalījums atbilst funkciju sadalījumam līgumā “Jūsu funkcija – Jūsu atbildība!”.

Tā galvenā atšķirība ir pilnīgi skaidra: ja valsts pārvalde un likumdevējs uzticas nozarei, tad standartizācijas komisija ir nozarei pieejamais mehānisms sevis sakārtošanai. Autora ieskatā, Latvijas Republikā šobrīd tiek iets klasiski nepareizais ceļš, kad valsts pārvalde un daļa nozares caur stratēģiju cenšas sakārtot kaut ko vienu (autors nesaka, ka viss, kas tiek darīts, ir slikti), bet Latvijas Valsts standarta 57. komisija “Tipveida līgumi būvniecībā” cenšas darīt pavisam ko citu. Taču abi esošie veidojumi savā starpā nesadarbojas, lai arī abiem ir zināms vienam par otru.

Autors ir gatavs mainīt savu pozīciju attiecībā uz stratēģiju tajā aspektā, ka aicinās Latvijas Valsts standarta 57. komisija “Tipveida līgumi būvniecībā” iepazīties ar to visus komisijas locekļus un aicinās nākt klajā ar iniciatīvām tos komisijas locekļus, kuri nav pārstāvēti Latvijas Būvniecības padomē. Saņemtās iniciatīvas tiks nosūtītas EM un stratēģijas autoriem tālākai izvērtēšanai.

Nobeigumā autors vēlas vērsties pie ekonomikas ministra ar aicinājumu būt drosmīgam un tā vietā, lai darbs pie stratēģijas realizācijas nekļūtu par instrumentu politiķu rokās, sniegt visu savu atbalstu Latvijas Valsts standarta 57. komisijai “Tipveida līgumi būvniecībā” tās darbā un ļaut nozarei pašai sevi sakārtot! Ticiet man, nozare to spēj labāk par valsts pārvaldi vai kādu šauru ekonomisku grupējumu, kurš savu varenību krietni pārvērtē!

Jānis Uzulēns, Mg. iur.

1 Skat., https://www.em.gov.lv/files/buvnieciba/BS_17.05.2017.pdf. J. Uzulēns. Tipveida līgumi būvniecībā//Latvijas Būvniecība. Nr. 5 (58)/16. Standarts pieejams https://www.lvs.lv/products/index. http://bvkb.gov.lv/sites/default/files/20170420_lvs_ingarspilmanis.pdf.