Visi viedokļi

Projektēšana un tās produkts – pasūtītāja vērtējums 0

Kāda projekta pasūtītāji, kas nevēlējās sevi nosaukt, ģenerālās līnijās iezīmē projektēšanas aspektus, problemātiku un dažus riskus procesā “projektē&būvē” (design&build”). Juridiski mūsu valstī būvprojekta vadītājs var būt ģenerāluzņēmējs, kas sev kā apakšuzņēmējus piesaista arhitektus. Taču ir būtiski, lai būvniekam un arhitektam būtu līdzvērtīga pieredze, nevis atšķirīga, piemēram, būvnieks realizējis lielus objektus, bet arhitekts strādājis privātajā sektorā.

Padomju laikā bija amats – galvenais projekta inženieris jeb universālais kareivis, kam kompetence ļāva atbildēt par visām būvprojekta sadaļām. Mūsdienās šāda pozīcija projektu realizācijas laikā vairs nav paredzēta.

Būvvaldes pēta parakstus

Būvvaldēs šobrīd par visu svarīgāka ir iesniegtās dokumentācijas juridiskā atbilstība tām prasībām, kā nu katra būvvalde tās mācējusi interpretēt saskaņā ar Būvniecības likumu. Likums pieļauj plašus skaidrojumus un elastīgu pieeju. Projekta saturs pēc būtības daudzās būvvaldēs nav svarīgs. Piemēram, netiek pievērsta uzmanība projekta izpētes sadaļai, lai gan varbūt nepieciešama vēl kāda izpēte, lai projekts varētu veiksmīgi realizēties noteiktajā vietā, varbūt jāpapēta, kā konkrētā būve ietekmēs apkārtējo teritoriju.

Projektā nominēts viens, procesā piedalās cits

Izvēloties būvobjektu realizēt saskaņā ar shēmu “projektē & būvē”, būvnieks iepirkumā nominē savus projektētājus, bet tas nebūt nenozīmē, ka konkrētie speciālisti konkursa uzvaras gadījumā veiks darbu. Bieži vien tie ir pilnīgi citi speciālisti, bet iepirkuma dokumentos norādītie tikai paraksta dokumentus. Formāli viss ir kārtībā un likumīgi, bet reālajā praksē tas sagādā problēmas. Jo reālie izpildītāji, protams, tiek piesaistīti pēc zemākās cenas principa, rūpīgi nedefinējot kritērijus, un tas nepadara laimīgu nevienu – ne būvnieku, ne pasūtītāju, ne pašus izpildītājus. Pasūtītājs ir bezspēcīgs, nav nekādu iespēju ietekmēt arhitektu vai citu projektētāju darbu, jo līgums ir ar būvnieku, taču procesa laikā pasūtītājam vismaz iespējams prasīt apakšuzņēmēju nomaiņu, ja ir acīmredzamas problēmas ar kvalitāti vai termiņiem. No otras puses, jebkuras izmaiņas procesā saistās ar risku zaudēt ES fondu vai valsts naudu, tāpēc ne vienmēr pasūtītāji izvēlas norādīt uz trūkumiem. Problēmas sakne meklējama projektu sagatavošanas fāzē, parasti tā tiek sasteigta, un visas kļūdas parādās būvniecības laikā. Jo bieži arī pasūtītāja pusē darbojas princips – ka tik ātrāk noslēgt līgumu, gan pēc tam visas problēmas pa drūzmu kaut kā atrisināsies.

Zemākā cena ar precīzu specifikāciju

Zemākās cenas kritērijs ir produktīvi izmantojams, ja ir pietiekami daudz laika un atbilstoša kompetence, ko ieguldīt projekta izstrādes un sagatavošanās fāzē. Ja tiek precīzi definēti materiāli, prasības speciālistiem, tiek veikta tirgus izpēte, noteiktas kvalitātes prasības, tad ir pamatotas iespējas iegūt tieši to produktu par zemāko cenu, kāds iecerēts. Tā, piemēram, kādam pasūtītājam izdevās realizēt izdevīgu un kvalitatīvu mēbeļu iepirkumu tieši par zemāko cenu, ar piesaistītu konsultantu palīdzību sastādot detalizētu specifikāciju, kas, protams, aizņēma daudz laika.

Domājot par saimnieciski izdevīgākā principa piemērošanu, joprojām ir grūti atrast kādu ļoti labu, veiksmīgu piemēru, kur tas būtu realizēts praksē. Klasiskajā shēmā arī saimnieciski izdevīgākajā piedāvājumā pirmais kritērijs ir cena, nākamais – izpildes termiņš, trešais – garantijas laiks. Un no šiem 3 kritērijiem cena ir vienīgais objektīvais.

Stingra kontrole

Veiksmīga iepirkuma līguma noslēgšana ir tikai pirmais posms. Tālākā procesa gaitā nepieciešama stingra kontrole, un tas atkarīgs no pasūtītāja un resursu pieejamības kontroles realizācijai. Diendienā jāseko līdzi, vai tiek saņemts tieši tas, kas minēts iepirkuma specifikācijā, vai tiešām tiek ieklāti, piemēram, tie parketa dēļi, kas definēti līgumā. Neatbilstības gadījumā jāpieprasa materiālu nomaiņa. Tā būtu pareizi, taču ne vienmēr to īsteno, baidoties no riskiem, ko ES un valsts līdzfinansētajos projektos rada jebkuras izmaiņas.

Ja objektā netiek veikta autoruzraudzība, kas arī ir viens no kontroles veidiem, ir liela iespēja, ka būvnieks projektā rakstīto interpretēs citādi, nekā iecerēts, ēka tiks uzbūvēta puslīdz atbilstoši projektam, bet diez vai arhitekts varēs atpazīt savu rokrakstu.

No kā atkarīga veiksme, īstenojot “projektē & būvē”

Lai gan pasūtītāji un arī daudzi nozares speciālisti visai skeptiski vērtē šo projektu realizācijas shēmu, tomēr atsevišķi pasūtītāji izsakās par to atzinīgi. No kā atkarīga veiksme? Diemžēl ne jau likuma pantos tas ir definēts, bet lielā mērā atkarīgs no būvnieka kvalifikācijas un cilvēciskā faktora. Pasūtītājiem bijusi produktīva sadarbība ar būvniekiem, ar arhitektiem – būvnieku apakšuzņēmējiem, kā arī lieliska sapratne valdījusi starp būvniekiem un arhitektiem. Sapratne plus ieguldītais darbs ir veiksmes atslēga. Likumā šo shēmu īsti nevar aprakstīt. Ja cilvēki nespēj psiholoģiski sastrādāties, tad var izgāzties arī vislabāk juridiski argumentētie nodomi.

Metu konkurss – plašāks skatījums

Lieliem objektiem, ja pasūtītājam ir pilnīgi skaidra realizējama iecere, iespējams organizēt arhitektūras metu konkursu. To var noslēgt ar sarunu procedūru, kuras laikā tiek izvēlēts vislabākais risinājums. Metu konkurss sniedz iespēju saņemt plašāku skatu uz iespējamiem risinājumiem, žūrija var izvērtēt ideju lietderību, pamatojoties uz noteiktu kritēriju kopumu.

 

Kvalitāte realizējama nelegāliem līdzekļiem

Metu konkursā pasūtītājs var iegādāties no autora ideju, bet, ja pēc tam tiek sludināts konkurss, nevis sarunu procedūra tehniskā projekta realizācijai, tad meta izstrādātājam šis ir “handikaps”, līdz ar to nav legālu iespēju piedalīties konkursā. Savukārt, Iepirkumu Uzraudzības birojam (IUB) šī ideja ļoti patīk, jo acīmredzami neviens no šī biroja darbiniekiem nekad nav darbojies projektēšanā. Saskaņā ar IUB uzskatiem tehnisko projektu varot realizēt jebkurš, kuram ir tiesības to darīt. Likuma ietvaros no konkurences tiek izslēgti idejas autori, jo tiem esot handikaps. Tas ir nekrietni pret idejas autoru, nepieļaut iespējamību pašam izstrādāt tehnisko risinājumu. Kas jādara pasūtītājam? Jāmeklē juridiski legāls apkārtceļš, lai iegūtu kvalitāti un panāktu situāciju, kurā idejas autori drīkstētu izstrādāt arī tehnisko projektu. Likuma pantus rakstījuši cilvēki, kas nepārzina projektēšanas procesu, līdz ar to iestrādājuši likumā nosacījumus, kas pēc definīcijas garantē nekvalitatīvu gala rezultātu.

Zemākās cenas riski arhitektūras konkursos

Nebūtu jāsatraucas, ja zemāko cenu arhitektūras konkursos piedāvā kāds profesionāls birojs ar ievērojamu realizēto objektu kontu, kas vēlas strādāt, kam ir resursi un, iespējams, pieredze ļauj darbu veikt arī ātrāk un lētāk nekā tiem, kam ir mazāka pieredze. Lielāki biroji varbūt pat nekoncentrējas tik ļoti uz peļņu, cik uz prestižu, īpaši tad, ja potenciāli projektējamais objekts kaut kādā ziņā ir unikāls. Daudz bīstamāki ir diletanti, kas ieraduši savus sertifikātus “pārdot”, lai legāli parakstītu dokumentus, un, vinnējot konkursu, salasa studentu komandu. Līdz arhitektūrai tādos sniegumos ir ļoti tālu. Šo sistēmu ir grūti izskaust, jo atkal jau – likums nepalīdz, bet pieļauj krāpniecības shēmu īstenošanu. Arī būvvalde neko nespēj iebilst, lai gan ir pat skaidri zināms, ka dokumentus paraksta arhitekts ar sertifikātu, kas diemžēl jau ilgstoši neko reālu neprojektē. Un pasūtītājs arī nevar sēdēt līdzās arhitektiem birojā un vērot, kurš tad reāli to projektēšanas darbu veic. Vienīgais iespējamais kontroles mehānisms ir precīzu kvalitātes kritēriju noteikšana gala rezultātam. Pasūtītāja pusē noteikti jābūt labam speciālistam, kas spēj kontrolēt projekta kvalitātes līmeni. Vēl risinājums ir veikt papildu iepirkumu būvprojekta uzraudzībai, kas atsevišķos gadījumos var ļoti palīdzēt. Jā, tās ir papildu izmaksas par ekspertu ārpakalpojumiem, bet tas atmaksājas ar iegūtu kvalitatīvu objektu.

Žurnāls “Latvijas Būvniecība”, 2016/3