Jau labu laiku būvniecības nozares pārstāvju aprindas uztrauc pašreizējā publiskā iepirkuma procedūra, un laiku pa laikam mūs pāršalc aizvien jaunas vēstis par kārtējo pārcelto iepirkuma konkursa dokumentācijas iesniegšanas termiņa vai konkursa atcelšanu.

Vai tam iemesls ir kāda būtiska kļūda sistēmā? Jebšu arī tā ir iesaistīto pušu neizdarība, ja šādas situācijas kļuvušas par ierastu praksi? Lai kā arī būtu, lielākie cietēji šajā situācijā ir būvnieki, kuri konkursa sagatavošanas stadijā iegulda būtisku resursu apjomu, un viņi ir vienisprātis – pārmaiņas ir nepieciešamas.

Vilnis Janpaulis, SIA «AZ–Inter» ražošanas direktors:

“Lai ilustrētu problēmas aktualitāti, atsaukšos uz gadījumu kādā Latvijas pašvaldībā, kas nav ne pirmais šāda veida precedents un pilnīgi noteikti arī ne pēdējais. Šis ir stāsts par pasūtītāja atbildību (lasiet ‒ bezatbildību), kura rezultātā publiskais iepirkums, ja tā varētu teikt, karājas gaisā jau 8 mēnešus. Kļūda meklējama jau nolikuma izstrādes stadijā, kad tika izstrādāta neadekvāta aritmētiskā formula, kura būtiskas priekšrocības dod pretendentam, kas ir spējīgs piedāvāt lielāko garantijas termiņa starpību attiecībā uz pārējiem pretendentiem. Līdz ar to pretendents, kas iesniedza par 15% zemāku cenu, kopējā punktu izteiksmē zaudēja pretendentam, kas iesniedza par 3 gadiem ilgāku garantijas termiņu. Mēs visi taču piekritīsim, ka 15% līdzekļu ietaupījums un garantijas termiņš 60 mēneši tomēr ir būtiskāks ieguvums nekā piedāvātie 96 garantijas mēneši. Konkursa izvērtēšanas stadijā pašvaldība, kaut arī novēloti, tomēr apzinājās savu pieļauto kļūdu aritmētiskajā formulā un, lai to labotu, ar uzvedinošiem jautājumiem un pieprasījumiem mēģināja panākt uzvarētāja izslēgšanu no konkursa. Rezultātā pretendentu atbilstības izvērtēšanas procedūra 2‒3 mēnešus stāvēja uz vietas, un oficiāli uzvarētājs tā arī netika pasludināts. Vēlos piebilst, ka arī pretendentu dokumentācijas iesniegšanas termiņš tika pagarināts ne vienu vien reizi, un no pirmā publicētā iesniegšanas termiņa brīža līdz patiesajam arī pagāja 2 mēneši. Tomēr nedēļu pēc konkursa uzvarētāja noteikšanas pašvaldība paziņo, ka finanšu līdzekļu trūkuma dēļ projekta realizācija tiek apturēta. Stāsta turpinājums ir tāds, ka pēc mēneša tā pati pašvaldība sludina jaunu konkursu – par tā paša objekta būvniecību, nedaudz pamainīts ir vienīgi nolikums (tikusi novērsta aritmētiskās formulas nepilnība un samazinātas pretendentu atbilstības prasības). Kaut šoreiz saimnieciski izdevīgākajam pretendentam bija zemākā cena, uzvarētājs joprojām oficiāli nav pasludināts, un visiem pretendentiem ir pieprasīts pagarināt piedāvājuma nodrošinājuma garantiju, jo nolikumā noteiktās 120 dienas turpat jau beigušās. Bet cenas par materiāliem un darbaspēku tirgū mainās, kā arī klimatiskajiem apstākļiem ir izšķiroša loma tehnoloģiju izvēlē, tāpēc diez vai, kad process nonāks līdz būvdarbu sākšanai, pretendenta piedāvātā cena vēl būs aktuāla. Pretendenti ir ieguldījuši gan finanšu, gan cilvēku resursus, iesnieguši bankas garantijas, apdrošināšanas polises u.c., bet pasūtītājs nekādu atbildību par to neuzņemas.

Viens no iemesliem šādai laika izšķiešanai ir ne tikai neatbilstoši izstrādāts un nepārdomāts nolikums, bet arī projekta ekonomiskās sadaļas nepilnības un neatbilstības, jo pat lētākais piedāvājums bija daudz dārgāks par sākotnēji paredzētajām izmaksām. Protams, lai risinātu šo problēmu, jārīkojas kompleksi, bet, pirmkārt, būtu jāsamazina piedāvājuma nodrošinājuma termiņš vismaz par pusi no pašreizējām 120 dienām. Otrkārt, likumu aktos būtu jāievērtē, ka par laika un resursu izšķiešanu pasūtītāja kompetences trūkuma dēļ pasūtītājam būtu jāsedz uzvarētāja pretendentam izdevumi, kas saistās ar ieguldītajiem resursiem. Ja valsts un pašvaldību iestādēm trūkst kompetentu speciālistu, kas varētu izvērtēt budžeta tāmi un izstrādāt adekvātu nolikumu, tad vienmēr ir opcija piesaistīt ārpakalpojumus. Gluži tāpat kā šobrīd projektam tiek piesaistīti eksperti, kas izvērtē daudzas projekta sadaļas, vai nebūtu vērts pieaicināt ekspertu, kas izvērtētu arī projekta ekonomisko sadaļu? Tad arī šis eksperts būs līdzatbildīgs, tāpat kā šobrīd ir atbildīgi konstrukciju un pārējo sadaļu eksperti. Protams, tas būtu aktuāli samērīgā termiņā, kad no tāmes ekspertīzes līdz iepirkuma izsludināšanai nav pagājuši vairāk kā 3‒5 mēneši.”

Māris Riekstiņš, AS “BMGS” valdes priekšsēdētājas padomnieks

Kā konkursu pārcelšana izpaužas reālajā dzīvē, un kur meklējami tās cēloņi?

Kad runa ir par liela apjoma būvobjektiem, tieši valsts un pašvaldības caur savām kapitālsabiedrībām ir būtiskākais šādu liela mēroga būvobjektu pasūtītājs. Tas nozīmē, ka būvniecības nozares ekonomiskā aktivitāte ir tieši pakārtota valsts pasūtījuma cikliskumam. Pēdējos nu jau vairāk nekā desmit gadus valsts savus būvobjektus, kuri lielākoties ir dažāda rakstura infrastruktūras objekti (autoceļi, sliežu ceļi, ostu būves), spēj realizēt, piesaistot Eiropas līdzfinansējumu, un Eiropas Savienības resursu budžetēšana notiek pa septiņgadēm. Līdz ar to, liekot lietā veiksmīgu plānošanu, jau savlaikus ir zināms, uz cik lieliem resursiem valsts varēs pretendēt nākamajā plānošanas periodā. Tomēr šī savlaicīguma būtiska neievērošana rada nopietnu problēmu – šā brīža resurss ir Eiropas Savienības 2014.–2020. gada struktūrfondi. Tas nozīmē, ka jau 2014. gadā Latvijā varēja investēt līdzfinansējumu, ko mūsu valsts pasūtījumiem dod ES struktūrfondi. Šobrīd ir 2017. gada beigas, un tikai tagad tirgus sāk atdzīvoties. Tātad mēs esam pazaudējuši 3 gadus. Tas nozīmē, ka visa aktivitāte tiek koncentrēta uz pēdējiem gadiem, kad jau sāk rasties problēmas ar attiecinātās naudas izmaksām, un daudziem būs stress, kā pabeigt būvobjektus termiņos. Tā ir sistēmiska problēma, kas sākās ar to, ka attiecīgie valdības dokumenti, kuri nosaka, kādā veidā pasūtītāji (valsts kapitālsabiedrības) var pieteikties attiecīgo resursu izmantošanai, parādās nevis 2013. vai 2014. gadā, bet gan, piemēram, 2015. gadā, un tādā veidā tiek zaudēts vesels gads. Tāpat jāņem vērā, ka paiet pietiekami ilgs laiks, kamēr valsts pasūtītāji piesaka savus projektus, kamēr valsts apstiprina, ka tā attiecīgos projektus atbalsta, un kur nu vēl konkursu sagatavošanas laiks, kas gandrīz vienmēr sākas no nulles. Un tas ir diezgan traģiski, ka tādā veidā tiek zaudēti jau 2–3 gadi. Turklāt mūsu valstī šajā septiņgades periodā mainījās gan būvniecības likuma, gan iepirkuma likuma normas, un tas noteikti ir veicinājis aizkavēšanos.

Vai problēmas rada arī nepareizi izstrādāti nolikumi?

Arī konkursu nolikumos ir savas nevērības, kas noved pie ilgstoša jautājumu uzdošanas un atbilžu sniegšanas procesa. Kā arī vēl ilgstošākā sūdzību iesniegšanas un to izskatīšanas procedūra. No vienas puses, šīs procedūras ir pat ļoti pretimnākošas tiem, kuri uzskata, ka viņu iespējas vai tiesības caur konkursa dokumentāciju tiek ierobežotas, bet daudzi izmanto šo iespēju nevis tādēļ, lai norādītu uz tehnoloģiskajām neprecizitātēm dokumentācijā vai pasūtījumā, bet gan tādēļ, lai iegūtu laiku, kad tā vairs nav, jo sūdzības izskatīšanas laikā, kas aizņem vismaz pāris mēnešu, līgumu slēgt nedrīkst. Rezultāts ir tāds, ka pašreiz nozarei, kas ir cieši saistīta ar valsts infrastruktūras būvniecību un rekonstrukciju, paliek trīs gadi sarežģītu projektu realizācijai, un tas ir ārkārtīgi maz.

Pasūtītājs drīkst noteikt dažāda veida ierobežojumus un kvalifikācijas prasības – galvenais noteikums ir, lai tās būtu argumentētas un pamatotas. Tas ir pilnīgi saprotami, ka neviens pasūtītājs nevēlas saņemt lielu daudzumu nepietiekami kompetentu kompāniju priekšlikumu, līdz ar to tirgus ierobežošana notiek caur pieredzes un apgrozījuma pieprasījumiem. Bet ir daudz dažādu lietu, kas nolikumos ir neprecīzas vai līdz galam nepārdomātas, un to būvniekiem vajadzētu izskaidrot speciālos, piemēram, semināros.

Uzskatāms piemērs: lielajos projektos būvuzņēmumi parasti nestartē vieni paši, bet gan izvēlas kā vietējos, tā ārvalstu partnerus. Mūsu uzņēmumam ir partneris, kurš reģistrēts ārzemēs, taču viņam ir filiāle Latvijā. Konkursa noteikumos ir melns uz balta rakstīts, ka Latvijas rezidentiem publiski pieejamā informācija par nodokļu parādu esamību, sodāmību u.tml. nav jānorāda – pasūtītājs to oficiālajos informāciju avotos atradīs pats. Turpretim ārvalstu kompānijām no savām mītnes zemēm jāiesniedz attiecīgās izziņas. Konkrētā ārvalstu partnera Latvijas filiāle ir reģistrēta komersantu komercreģistrā kā ārvalstu kompānijas Latvijas filiāle, bet būvniecības informācijas sistēma (BIS) filiāles nereģistrē. Līdz ar to rodas jautājums, vai attiecīgās prasības apliecinošie dokumenti jāuzrāda vai arī pasūtītājs tos atrod pats. No vienas puses, Latvijas filiāli nevar uzrādīt, jo tā nav reģistrēta būvkomersantu reģistrā, taču tā reģistrēta komercreģistrā. Tās, protams, ir nianses, kurām varbūt nav būtiskas nozīmes viena konkursa procedūrās. Bet konkursu ir daudz, un, ja vienāda rakstura jautājumi dažādos konkursos definēti dažādi, tad izpratnes ķīselis garantēts. No vienas puses, likumu aktiem un konkursu noteikumiem jāsniedz skaidra izpratne par nepieciešamo rīcību, tomēr, saskaroties ar konkrētiem gadījumiem, jāsecina, ka tādas nianses kā filiāļu, pilnsabiedrību, personu apvienību nepieciešamā rīcība ne vienmēr ir nepārprotami definētas. Tas pats attiecināms arī uz cilvēkiem, būvspeciālistiem, kuri reģistrēti BIS. Teorētiski vajadzētu norādīt tikai konkrētā cilvēka identifikatoru, sertifikāta numuru, un pasūtītājs pats pārliecinās, vai konkrētais cilvēks ar attiecīgajām atļaujām var veikt noteikta veida darbus. Ja speciālistiem ir noteiktas pieredzes prasības, dažreiz jāsniedz prasītās pieredzes dokumentāls pierādījums. Visgrūtāk ir ar ārvalstu kolēģiem, ar kuriem jāstrādā īpaši pacietīgi. Viņi saka: lūk, mans diploms un CV, kurā atainota pieredze. Kādus rasējumus vai aktus vēl gribat? Risinājums būtu vai nu caur sabiedriskajām organizācijām, vai caur Būvniecības padomi organizēt, iespējams, tieši šāda rakstura lietām speciāli veltītus seminārus, apspriedes gan valsts struktūrām, gan pasūtītājiem, kas valsts vārdā veic attiecīgos pasūtījumus. Un, protams, būtu jāveic nolikumu standarta daļas vienādošana, unifikācija.

Vai ir iespējams, ka likumdošana atpaliek no pašlaik izplatītās prakses, kad uzņēmumi startē apvienojoties?

Startēt ar pilnsabiedrībām un personu apvienībām nav nekas jauns, bet arvien parādās jaunas lietas, kas nav izskaidrotas un kas minētajos forumos būtu pārrunājamas. Līdz ar to nolikuma kopējo sadaļu unifikācija, kurā būtu skaidri pateikts, kam kādi dokumenti jāiesniedz, krietni ietaupītu tik dārgo laiku visām iesaistītajām pusēm. Nevajadzētu būt situācijai, ka katra konkursa komisija dažādi apraksta vai skaidro vienādas lietas. Manuprāt, šai vienādotajai sadaļai vajadzētu būt absolūti unificētai ‒ vai runa būtu par autoceļiem, ostu būvēm vai dzelzceļu. Pasūtītājs, protams, nosaka attiecīgos finanšu, pieredzes ierobežojumus, bet, kādā veidā iesniedzams viens vai otrs papīrs, ‒ tam vajadzētu būt unificētam. Pie tā vajadzētu nonākt valsts pasūtījumu līmenī.

Konkursu termiņu pārcelšana ir milzīgs resursu zaudējums kā pasūtītājam, tā arī būvuzņēmumam.

Kāds ir iemesls tam, ka tik lēni tiek realizēti struktūrfondi?

Manuprāt, galvenais problēmas iemesls ir savlaicīgas plānošanas trūkums. Iespējams, Latvijā ir nepietiekams plānošanas procesa vajadzības novērtējums. Nav iespējams runāt par veiksmīgu plānošanu, ja projekti tiek sākti 4 gadus vēlāk, nekā tos bija iespēja sākt. Tas ne par ko labu neliecina, ja ES struktūrfondi, kuru realizāciju varējām sākt 2014. gadā, tiek realizēti vien 2018. gadā. Patiesībā būtu ģeniāli, ja pasūtītājs kopā ar atbildīgajām valsts pārvaldes iestādēm, kuras plāno gan likumdošanu, gan finanses, varētu sadalīt uzdevumus tā, lai apjomīgākie būtu 2014.–2015. gadā, savukārt mazākie 2018. gadā. Bet pašreiz valdošais cikliskums ar nevienmērīgu kā cilvēku, tā finanšu resursu sadali novedis pie tā, ka tagad, kad sācies daudzu lielu projektu konkursu laiks, cena pasūtītājam augs, un attiecīgi augs arī būvniecības cenas. Ja procesu būtu iespējams sadalīt vienmērīgāk, arī izmaksas būtu vienmērīgākas. Bēdīgākais ir tas, ka izmaksas uz savas ādas izjūt ne tikai būvuzņēmumi, bet arī cilvēki. Jo vienu brīdi cilvēkam ir darbs, bet nākamajā atkal nav, un šajā periodā vienīgā doma ir par darba meklējumiem ārzemēs. Iespējams, ja darbu apjomi plānošanas rezultātā tiktu sadalīti vienmērīgāk, kādi celtnieki, par kuru darbaspēka trūkumu šobrīd sākam runāt, iepriekšējos 2 gados nebūtu aizbraukuši prom.

Tuvojoties septiņgades perioda noslēgumam, rodas jautājums, kāds būs Latvijai piešķirto resursu apjoms kohēzijas uzdevumiem nākamajā septiņgadē.

Kaut arī precīzu atbildi šobrīd nespēj sniegt neviens, pilnīgi noteikti skaidrs ir viens – šo resursu būs arvien mazāk un mazāk. Lielākie ES nodokļu maksātāji ne visai labprāt piekrīt tam, ka viņu nodokļi aiziet tādām valstīm kā Latvija, turklāt Lielbritānija, kuras pienesums ir būtisks daudzām valstīm, tostarp Latvijai, vairs nepiedalīsies kopējā budžetēšanā. Pašreiz budžets valstī tiek plānots 3 gadus uz priekšu, bet varbūt ir saprātīgi ieskatīties nevis triju, bet gan piecu vai septiņu gadu periodā. Tam, lai ieskatītos, pamati jau ir ielikti – valstī ir divi svarīgi plānošanas dokumenti ar ietekmi uz transporta nozari: Nacionālās attīstības plāns un Transporta attīstības pamatnostādnes. Abi dokumenti ir 2014.‒2020. gadam. 2013. gadā, kad šos dokumentus gatavoja, jau mēģināja ieskatīties vidēja termiņa perspektīvā, un šobrīd, sākoties 2018. gadam, arī jāredz attiecīgi tālāk. Saprotams, ka prognozēt nākotni ne vienmēr ir pateicīgs uzdevums, jo svarīgāka šķiet šodiena un rītdiena. Tomēr arvien biežāk ne vien uzņēmumi, bet arī pašvaldības uzdod jautājumu: vai valsts un pašvaldību investīcijas būvindustrijā būs iespējamas arī pēc 2020. gada? Šis, iespējams, jāuztver nevis kā prognozēšanas, bet tieši plānošanas uzdevums, novērtējot iespējas, nevis uzburot vēlamās ainas.

Mēs kā nozares dalībnieki vērojam arī “Rail Baltica” projekta attīstības gaitu, kur lielākā būvniecība paredzēta nākamajā ES finansēšanas periodā. Tas būs liels izaicinājums Latvijas būvindustrijai. Protams, būs gan kopā jāstrādā, gan jāsacenšas ar ārvalstu kompānijām. Te nu ir Latvijas būvnieku kopējais uzdevums – būt tik spēcīgiem un varošiem, lai saviem spēkiem gan paveiktu lielu darba apjomu, gan spētu izpildīt tehnoloģiski sarežģītus uzdevumus. No valsts, pasūtītāju un būvnieku rīcības un sadarbības šodien būs atkarīgs, cik stipri būsim rīt. Visi saprot, ka liela apjoma resursu investīcijām nepieciešama nopietna plānošana un pasūtītāji. Protams, plānošanas precizitāte būs atslēga gan finansējuma jautājumā, gan darbu izpildē. Bet svarīgi, lai šis process neievilktos, jo arī 2025. gads vairs nav aiz kalniem.

Nobeigumā atkārtošos: tas, ko mēs kā būvnieki vēlētos – mazāku cikliskumu, kas saistīts ar pasūtījumu apjoma tukšajiem gadiem, tad atkal saspringuma pilniem uzrāvieniem, un cilvēku resursu dīkstāves, mazākas neprecizitātes ar konkursu pārtraukšanu, atlikšanu un bezgalīgajām sūdzībām, kas arī no tautsaimniecības attīstības viedokļa noteikti nav pienesums mūsu kopējai attīstībai. Un ‒ pats galvenais – šo procedūru galā ir Cilvēks. Šeit, Latvijā, un tagad!

Sagatavoja Paula Jansone